Sabiedrības uzticēšanās krīzes komunikācijai Latvijā
382 respondentu aptauja par uzticēšanos institūcijām, krīzes komunikācijas kanāliem un sabiedrības gatavību rīkoties apdraudējuma situācijās.
382 respondentu aptauja analizē:
- sabiedrības gatavību rīcībai.
- uzticēšanos institūcijām;
- komunikācijas kanāliem;
- AI un digitālajai komunikācijai;
Ievads
Mūsdienu krīzes situācijas vairs nav tikai militāri vai tehniski apdraudējumi. Tās vienlaikus ir arī informācijas krīzes, kurās sabiedrībai dažu minūšu laikā jāspēj orientēties starp oficiāliem paziņojumiem, sociālajiem tīkliem, mediju ziņām un dezinformāciju.
Krievijas iebrukums Ukrainā, hibrīdapdraudējumi Eiropā un pieaugošā digitālās informācijas intensitāte aktualizē jautājumu: kam cilvēki Latvijā patiesībā uzticas krīzes situācijās?
Lai analizētu sabiedrības uzticēšanos, informācijas paradumus un gatavību ārkārtas situācijām, CrisisLab veica empīrisku aptauju, kurā piedalījās 382 respondenti no dažādiem Latvijas reģioniem.
Pētījuma mērķis bija noskaidrot:
- kuriem informācijas avotiem sabiedrība uzticas visvairāk;
- kādi komunikācijas kanāli tiek uzskatīti par efektīvākajiem;
- cik gatavi iedzīvotāji ir krīzes situācijām;
- kā sabiedrība uztver AI ģenerētu krīzes komunikāciju;
- kā uzticēšanās saistīta ar sabiedrības gatavību un drošības uztveri.
“Kam cilvēki uzticas krīzes laikā?”
Uzticēšanās institūcijām krīzes situācijās (%)
Aptaujas rezultāti parāda izteiktu institucionālās uzticēšanās modeli Latvijas sabiedrībā. Respondenti krīzes situācijās daudz lielāku uzticēšanos piešķir institūcijām, kas tieši saistītas ar drošību, koordināciju un operatīvu rīcību, nekā neformāliem vai personiskiem informācijas avotiem. Visaugstāk novērtēti Nacionālie bruņotie spēki un operatīvie dienesti, kamēr zemāki uzticēšanās rādītāji novērojami ekspertiem, draugiem un ģimenei. Šī tendence norāda, ka efektīvā krīzes komunikācijā izšķiroša nozīme ir institucionālai autoritātei, skaidrai atbildībai un koordinētai informācijas plūsmai.
“Kuri komunikācijas kanāli šķiet uzticamākie?”
Uzticamākie krīzes komunikācijas kanāli
Sabiedriskie mediji un oficiālie valsts kanāli tiek uztverti kā uzticamākie informācijas avoti krīzes situācijās, kamēr sociālo mediju platformām uzticēšanās ir ievērojami zemāka.
Interpretācija
Rezultāti parāda izteiktu sabiedrības skepsi pret algoritmiski virzītu un neformālu informāciju. Respondenti daudz vairāk uzticas centralizētiem, verificētiem un institucionāli saistītiem komunikācijas kanāliem nekā sociālo mediju platformām. Visaugstāk novērtēti sabiedriskie mediji, SMS paziņojumi un Latvija.lv, savukārt TikTok, Telegram un X/Twitter uzticamības līmenis saglabājas zems. Tas apliecina sabiedrisko mediju un oficiālo valsts platformu centrālo lomu Latvijas krīzes komunikācijas ekosistēmā.
“Trust–Action Gap”, jeb Uzticēšanās nenozīmē gatavību rīkoties
Uzticēšanās nenozīmē gatavību rīkoties
Lai gan respondenti demonstrē salīdzinoši augstu uzticēšanos institūcijām, praktiskā gatavība krīzes situācijām saglabājas zema.
Interpretācija
Aptaujas dati atklāj būtisku “trust–action gap” fenomenu — cilvēki uzticas valsts institūcijām un kopumā zina, kur meklēt informāciju krīzes situācijā, taču tas automātiski neveicina praktisku sagatavotību. Tikai neliela daļa respondentu ir izveidojuši evakuācijas plānu vai sagatavojuši 72 stundu krīzes somu. Šī tendence norāda uz nepieciešamību pāriet no informatīvas komunikācijas uz uzvedību veicinošām stratēģijām, kas palīdz cilvēkiem pārvērst uzticēšanos konkrētā rīcībā.
“Kas motivē cilvēkus rīkoties?”
Praktiska informācija ir efektīvāka par emocionāliem vēstījumiem
Respondenti daudz biežāk uzticas skaidrām instrukcijām un vizuālām evakuācijas kartēm nekā emocionāliem vai simboliskiem vēstījumiem.
Interpretācija
Krīzes situācijās sabiedrība priekšroku dod strukturētai, praktiskai un racionālai informācijai. Respondenti daudz biežāk uzticas skaidrām instrukcijām un vizuālām evakuācijas kartēm nekā emocionāliem vai simboliskiem vēstījumiem. Tas norāda, ka efektīva krīzes komunikācija balstās nevis emocionālā mobilizācijā, bet gan konkrētu un viegli izpildāmu rīcības norādījumu sniegšanā. Emocionāli vēstījumi var palielināt uzmanību, taču tie retāk motivē konkrētu uzvedību vai sagatavotību.
“4 sabiedrības uzticēšanās tipi”
Sabiedrība nav homogēna
Cluster analīze atklāj vairākus atšķirīgus uzticēšanās modeļus Latvijas sabiedrībā. Respondentu atbildes parāda, ka uzticēšanās krīzes komunikācijai neveidojas vienādi — cilvēki atšķirīgi vērtē institūcijas, komunikācijas kanālus un informācijas formātus.
Analīzē identificēti trīs galvenie uzticēšanās tipi:
- institucionālisti;
- mēreni uzticīgie;
- skeptiķi.
Šie modeļi atspoguļo ne tikai uzticēšanās līmeni, bet arī atšķirīgu attieksmi pret valsts autoritāti, medijiem un informācijas verifikāciju.
1. Institucionālisti
Šī grupa demonstrē augstu uzticēšanos valsts institūcijām, oficiālajiem komunikācijas kanāliem un centralizētai krīzes pārvaldībai.
Viņi:
- uzticas NBS un operatīvajiem dienestiem;
- biežāk izmanto oficiālos informācijas avotus;
- pozitīvi vērtē strukturētu un koordinētu komunikāciju;
- ir gatavāki sekot oficiālām rekomendācijām.
Šai auditorijai īpaši svarīga ir:
- ātra un skaidra informācija.
- autoritāte;
- konsekvence;
- profesionāls tonis;
2. Mēreni uzticīgie
Šī ir lielākā un vismainīgākā grupa.
Respondenti:
- kopumā uzticas institūcijām;
- taču vienlaikus saglabā kritisku attieksmi;
- aktīvi salīdzina dažādus avotus;
- vairāk pievērš uzmanību komunikācijas kvalitātei.
Šo auditoriju iespējams pārliecināt ar:
- caurspīdīgumu;
- regulāru komunikāciju;
- vizuāli skaidru informāciju;
- praktiskām instrukcijām.
Tieši šī grupa visvairāk ietekmē kopējo sabiedrības reakciju krīzes situācijās.
3. Skeptiķi
Skeptiķu grupā novērojama zemāka uzticēšanās:
- institūcijām;
- medijiem;
- oficiālajiem komunikācijas kanāliem.
Šie respondenti:
- biežāk paļaujas uz alternatīviem informācijas avotiem;
- kritiskāk vērtē politisko komunikāciju;
- ir jutīgāki pret komunikācijas kļūdām un pretrunām.
Svarīgi, ka skeptiķi ne vienmēr ir dezinformācijas piekritēji. Daudzos gadījumos šī attieksme saistīta ar:
- politisko polarizāciju.
- iepriekšēju negatīvu pieredzi;
- zemu institucionālo uzticēšanos;
- informācijas pārslodzi;
Galvenais secinājums
Efektīvai krīzes komunikācijai nepieciešamas diferencētas pieejas dažādām auditorijām. Vienots komunikācijas modelis nespēj sasniegt visas sabiedrības grupas vienlīdz efektīvi.
Pētījuma rezultāti norāda, ka:
- uzticēšanās nav statiska;
- tā veidojas dažādu institucionālu un informatīvu faktoru mijiedarbībā;
- komunikācijas efektivitāti nosaka ne tikai saturs, bet arī auditorijas priekšstati par informācijas avota leģitimitāti.
Tas nozīmē, ka mūsdienu krīzes komunikācijā nepietiek ar vienu “pareizo vēstījumu” — nepieciešama segmentēta un auditorijai pielāgota komunikācijas stratēģija.
AI krīzes komunikācijā: piesardzīga pieņemšana
Cilvēki ir gatavi pieņemt AI ģenerētu informāciju tikai tad, ja tai ir cilvēka uzraudzība.
Ko tas nozīmē Latvijas krīzes komunikācijai?
Pētījuma rezultāti parāda, ka Latvijas sabiedrība kopumā uzticas institūcijām, taču praktiskā gatavība joprojām ir ierobežota. Uzticēšanās vien nepietiek — efektīvai krīzes komunikācijai nepieciešami skaidri, praktiski un konsekventi rīcības norādījumi, kas palīdz pārvērst uzticēšanos konkrētā uzvedībā.
Vienlaikus rezultāti apliecina, ka oficiālie komunikācijas kanāli saglabā centrālo lomu sabiedrības informēšanā, kamēr sociālo mediju vide tiek uztverta daudz skeptiskāk.
Pētījuma metodoloģija
- Respondentu skaits: 382
- Aptaujas veids: digitālā aptauja
- Pētījuma fokuss:
- uzticēšanās;
- krīzes komunikācija;
- informācijas kanāli;
- sabiedrības gatavība;
- AI uzticēšanās.
- Analīzē izmantotas:
- kvantitatīvās metodes;
- korelāciju analīze;
- uzticēšanās klasteru analīze;
- salīdzinošā literatūras analīze.
